Tomēr uzņēmējam nav pārliecības, vai visi Gerkens un partneri veikali
tiks saglabāti. Viņš neizslēdz iespēju kādreiz būt arī kādā
lielveikalā, kuru nosacījumi līdz šim gan bijuši diezgan drakoniski.
Savukārt ar saviem veikaliem iet uz ārzemēm R.Gerkenam trūkstot
motivācijas: "Es vienu tirgu esmu iekarojis, es braucu ar divām mašīnām
— Bentley un Rolls Royce, brīvdienās man ir sporta Corvette, uz vienas
rokas man ir Chopard… Cik man — trīs Rolls Royce vajadzīgi?! Man ir
ļoti liela māja, viena no lielākajām Latvijā. Es sev piecas vēl blakām
piecelšu?!"
Jūsu apgrozījums 2007.gadā ir audzis par 11%. Publiski izskanējis, ka
tas saistīts ar jaunu tirdzniecības centru atvēršanu un pozitīvo
ekonomisko situāciju. Ko jūs par to domājat?
Es pat to nesauktu par labvēlīgu ekonomisko situāciju. Ja es atceros
pagājušo gadu, man murgi nāk virsū, viss bija "sapumpēts". Es esmu
šausmīgs eiroskeptiķis. To "pārpumpēto" naudu Latvijas ekonomikā! Ne
mums ir pretī normāls darbaspēka tirgus. Pagājušajā gadā tik tālu
nogāja, naudu meta pakaļ, [cilvēki] nestrādāja vai strādāja
mazefektīvi.
Jums arī bija problēmas dabūt darbiniekus?
Ļoti lielas! Es biju spiests daudziem veikaliem mainīt darba laiku —
samazināju darbalaiku, paturot esošo darbinieku skaitu. Mātesbankas
sameta te naudu… Tas kopsumumā radīja nereālu ilūziju.
Bet cilvēki jau droši vien iepirkās arī pie jums.. Sāka pirkt dārgākas mantas?
Mēs neko dārgāku netirgojam, gadiem ieņemam savu nišu, mēģinām vienīgi
uzlabot preču kvalitāti — sevišķi aktuāli tas ir Rīgā, kur ir ļoti
liela konkurence un cilvēki ir stipri prasīgāki.
Jūs līdz ar to iepērkat preces citās valstīs vai prasāt augstāku kvalitāti no tiem pašiem piegādātājiem?
Mēs iepērkam visā pasaulē, vienkārši meklējam izdevīgus priekšlikumus.
Mums inflācijas praktiski nav — viens, paši savelk jostas, otrs — jo
speciālisti kļūst pieredzējušāki, jo atrod interesantākas preces.
Jūs esat pasaules mērogam mazs uzņēmums. Vai jūs esat viņiem interesants partneris?
Dabiski, ka nē. Mēs esam tik sīks…
Visa Latvija ir viena Sanfrancisko.
Kā tad jūs varat tirgoties ar šiem piegādātājiem?
Ir dažādi varianti. Kāds tīkls, piemēram, tas pats H&M — es esmu
pircis no viņiem — viņi nevar savā tīkla pārdot kādu apjomu, ko tad
viņi pārdod par vairumcenu. Tādi paši gadījumi ir Vācijā, Anglijā,
Itālijā, visā pasaulē. Tāpat no ražotājiem Ķīnā — viņš nevar precīzi
uzražot — teiksim, ASV Wall–Mart pasūta 10 000 vienādu jaku, rūpnīca
nevar uzražot precīzi, viņiem jāiztur kvalitātes prasības, tur kaut kas
var neizdoties — viņš ražo vairāk, lai izturētu, turklāt, materiālu arī
nevar izgriezt tieši.
Latvijā patērētāji parasti sūdzas par vecajām kolekcijām.
Arī tādi piedāvājumi ir, jāizvērtē, kam tie vajadzīgi.
Cik Latvijas cilvēkam ir svarīga karstā prece?
Fifty fifty (50 uz 50 — red.). Es jau vispār aizņemu non brended
(bezbrenda — red.) nišu. Daļa manas mērķauditorijas ir cilvēki
neatkarīgi no ieņēmumiem. Es arī tirgoju plazmas TV, bet tie nav LG,
Pioneer, kaut [pēc kvalitātes] ir pilnīgi tādi paši. Ir, tādi uz kuriem
ir uzraksts Konka — tā ir liela, slavena kompānija Ķīnā, kas ražo šos
brendus. Sev viņi nevar likt to LG, uzliek savu, bet autors ir viens un
tas pats.
Cik pie jums nāk jūsu paziņu?
Manuprāt, ka daudzi. Ir tik lielas preču grupas, ka katrs ar savu
maciņu var atrast ko interesantu, pat ļoti biezs klients — es nekur
citur neesmu redzējis tik plānas Ķīnas porcelāna kafijas tasītes. Ir
man arī pazīstami uzņēmēji, diezgan pabiezi, viņiem ir trīs četri
bērni, viņi aug — es esmu ļoti spēcīgs šajā grupā, un viņi nāk.
Kas ir jūsu galvenie konkurenti Latvijā?
Pagaidām nav.
Ja ienāktu H&M, tie būtu?
Viņi ir dārgāki.
Kā attīstījušies jūsu veikali, kopš jūs sākāt pirms 17 gadiem?
Es sāku ar savu dzimto pusi — pirmie veikali bija Kuldīgā, Ventspilī — jūs tur, Diena, briesmīgi lamājat Lembergu,
es viņu nevaru apbižot, viņš mani ir atbalstījis — Saldū, tad Liepājā,
lēnām pārcēlāmies uz Vidzemi un beidzamie gadi — es visu laiku biju
iebaidīts, ka galīgi nabadzīgs reģions ir Latgale, bet kaut kur bija
jāplešas. Es atrodos visos rajonos. Pēc cipariem es vairāk mīlēts esmu
ārpus Rīgas.
Tas droši vien saistīts ar maksātspēju?
Arī.
Patlaban jums ir 40 veikalu. Plānojat atvērt jaunus?
Nē, pirmām kārtām, nav kur. Rīgā jautri gāja, varbūt tādu veikalu
skaitu var turēt — Rīgā ir 10 veikali — vai daudzi var nosaukt vienu
brendu, kam ir desmit veikali.
Ciet arī nevērsiet?
Nav pārliecības. Visur krīt apgrozījums, esmu no normāla palicis par mazrentablu [biznesu], laikam būšu spiests aizvērt ciet.
Kā jums mainījies produktu piedāvājums?
Tas laikam ir mans personīgais izdomājums, know how — jūs mani nosaucāt
par ilgspēlētāju, laikam nevarētu teikt, ka būtu šausmīgi nokļūdījies —
visi veikali ir mazi universālveikali, nav monogrupu. Katrā veikalā ir
pārstāvētas pamata četras pamatgrupas — apavi, apģērbi, saimniecības un
elektronikas preces.
Kāds bija jūsu aprēķins — cilvēki pieraduši iepirkties vienuviet?
Arī, kā arī — šodien neiet topiņi, varbūt iet čības.
Masu viedoklis varētu būt, ka jūs pārsvarā tirgojat Ķīnas drēbes…
Visas pasaules, varbūt citu gadu, piemēram, patlaban, vairāk nāk no Ķīnas, bet tā aug gan kvalitātē, gan dizainā.
Jūs arī minējāt par iepirkšanās bumu un kredītu pieejamību — vai nav tā, ka cilvēki novērsās no jums?
Es pilnīgi pieļauju — ja mēs dzīvojam vienistabas dzīvoklī, gribam
trīsistabu. Tā ir dabiska vēlme. Tas bija, kad gāja jautri. Tagad
notiek pretējais process.
Viņi atgriežas?
Jā — es redzu pēc cipariem, ka pašlaik jūlijā kritums samazinās, un
loģiski secinu — kur viņi rodas — Latvijā jāsāk skaitīt nauda. Celsies
energoresursu cenas, kas ietekmēs visu pārējo, transporta izmaksas.
Vai ir cilvēki, kas masu histērijā sāka pie jums iepirkties?
Jaunās ģimenes ar vienu diviem bērniem un hipotekāro kredītu, ieņēmumi
ir ierobežoti un jau sadalīti — viņi pērk bērniem, kur es esmu spēcīgs,
un pērk arī sev.
Tagad ir daudzi nākuši klāt arī no zināmā mērā biezā gala, ne jau paša biezākā — Kargins
droši vien nenāk pie manis. Par reģioniem es gribētu pieminēt —
taktika, kas izrādījās pareiza, — pieeja pircējiem mazpilsētās un
reģionu centros, lai patlaban, kad pieaug benzīna cenas un likvidē
maršrutus, nekur nebūtu jābrauc.
Iepriekš samazinājums bija 17—18%, tagad ir ap 12%.
Kādu prognozējat gada kopējo situāciju?
Tā sabremzēsies jau minētā gāzes cenu kāpuma dēļ, kas atstās spēcīgu iespaidu.
Minējāt, ka būs kas jāslēdz ciet. Vai varētu nonākt līdz zaudējumiem?
Es ļoti ceru, ka šis nedaudz biezākais gals varētu nosegt to, ka
manējie mazāk iepērkas. Man ir divas ar bērniem saistītas grupas —
tajās krituma nav, ir neliels pieaugums. Kur tad viņi uzradās? Šaubos,
vai mani esošie pirka vairāk. Tātad kāds nāca klāt.
Jums augstās nomas maksas dēļ nācās slēgt veikalu Čaka ielā. Kas bez tā un ekonomiskās situācijas jūs kā tirgotāju vēl bremzē?
Mani sevišķi nekas nebremzē — lūgums tikai, lai nemaisa maisīt
(teiciens krievu valodā — red.). Vienīgais, par ko es esmu apbižojies
un no kā es gaidu un esmu sagaidījis kādas cūcības, ir Eiropas
Savienība.
Kas ir tas sliktais, ko esat sagaidījis?
Iestājāmies, un tad sākās — to ievest nevar no Ķīnas, tam liekam
drausmīgas antidempinga sankcijas — mums bija liberāla ekonomika — ved,
no kurienes, cik daudz un kā gribi, tikai maksā nodokļus. Te pēkšņi
uzliek žņaugu — to nevar, to var, to nevar, to tik daudz, to saskaņot,
atļaujas tādas, licences šādas. Es atceros — tā bija vēl vienā
Savienībā. Šogad gan izbeidza šitās cūcības.
Jums cenas līdz ar to bijušas augstākas?
Jā, jo man nav bijis pieejams viss tirgus vai arī bijis apgrūtināts.
Kā jūs izjūtat nekustamā īpašuma bumu?
Šausmīgi — viens no jautājumiem: kāpēc es neesmu lielveikalos — ja arī
ir normāls veikals, īres cena ir nenormāla. Es esmu domājis — kāpēc?
Daļēji pie vainas varētu būt spēļu bizness. Jūs redziet — vai pa Parīzi
vai Berlīni varētu tā staigāt pa centru, ik pēc 20, 50 metriem spēļu
automāti. Viņi aizņēmuši labākās vietas un maksā jebkuru viņu
pieprasīto cenu. Otrs — latvieši ir tirgotāju nācija — ir tik biezs
slānis, kam liekas, ka ir pasaulē redzējis ko tādu, ko varētu piedāvāt
te. Tagad, kad ekonomika piebremzējas, ir daudz telpu piedāvājumu, bet
cenas vēl nesamazina.
Lielveikalos jūs nekad nebūsiet?
Tie ir diezgan drakoniski. Īre augsta, plus pieskaitāmie izdevumi, kas
manā saprašanā nav pārskatami — nesaprotama reklāma, apsildes — īsti
neatšifrē, pasaka tikai uz galviņām. Piemēram, es paaugstinu
apgrozījumu, man par to jāmaksā papildus. Es pats arī izīrēju Bērnu
pasaulē — kāda man daļa, viņš man maksā, kas jāmaksā, viņš tirgo labāk
— es varu tikai priecāties.
Vismaz paliks kādu laiku..
Paliks un slavēs — šitais labais Gerkens un es viņam paprasu vēl naudu
— man tas liekas nesaprotami. Man Rīgā veikali ir diezgan biezi — kā es
izskaidrošu, ka tur būšu spiests tirgot par citu [augstāku] cenu nekā
savās platībās. Tagad, kad cilvēkiem ir tik brīva pieeja internetam,
viņi viens divi apmainās ar informāciju.
Neplānojat sākt tirgoties internetā?
Īsti vērt vaļā man nav kur, visur es esmu, attīstība ir mazliet
apstājusies, bet tā nevar būt, jo vienmēr ir jāattīstās. Dialektiskais
materiālisms. Tas varētu būt interneta veikals, varētu sarunāt ar kādu
lielveikalu — esošā situācija varbūt arī viņus atdzesēs. Šitos
ārprātīgos centrus, ko te cēla…
Kādu no vēl iecerētajiem varētu apstādināt?
Jā.
Vai valsts varēja ko darīt nekustamā īpašuma buma apstādināšanai?
Nē, tikai ekonomiskā situācija. Tas ir tas pats, kas ar darbaspēku.
Tagad darbiniekus var atrast, bet pagājušajā gadā tas bija vārdos
neizstāstāms.
Jums ir tikai darbinieki no Latvijas vai arī kādus piesaistījāt no ārzemēm, teiksim, darbam noliktavā?
Nē, man pamatā visi ir veikalu darbinieki, visiem pamatprasība ir valoda.
Nesen bija diskusija par pārdevēju valodas zināšanām. Kāds ir jūsu viedoklis, kāda mērā būtu jāzina latviešu valoda?
Kā patērētājam un Latvijas pilsonim man ļoti gribētos savā valstī runāt
savā valodā. Mūsu valstī diemžēl tā situācija ir stipri tālu. Kā darba
devējam: ja nav, kas strādā, — tāda situācija bija pagājušajā gadā —
kāda man valoda?! Varbūt tagad tā politika atlaidusies — man šķiet, ka
pašlaik vairs neviens necenšas runāt valsts valodā.
Kāda ir valsts politika pret mazo un vidējo biznesu?
Tā tēma man ir tālu, mani tas neskar. Vienīgais — līdz šim brīdim nav
piešķirtas eksporta garantijas, kur nu gan vajadzētu ātrāk sanemties un
izdarīt.
Jūs neplānojat atvērt veikalus citās valstīs?
Es esmu par to domājis. Kā lai godīgi pasaka — trūkst motivācijas.
Vēlmes iekarot tirgu?!
Es vienu tirgu esmu iekarojis, es braucu ar divām mašīnām — Bentley un
Rolls Royce, brīvdienās man ir sporta Corvette, uz vienas rokas man ir
Chopard… Cik man — trīs Rolls Royce vajadzīgi?! Man ir ļoti liela māja,
viena no lielākajām Latvijā. Es sev piecas vēl blakām piecelšu?!
Uzņēmējam galvenajam mērķim jābūt nodrošināt sevi labāk nekā algotā darbā, vai uzņēmējam ir cita sūtība?
Mani trieca divi pamatdzenuļi — materiālais, jo es esmu dzimis šausmīgi
nabadzīgā ģimenē un esmu par to daudz cietis skolā un jaunībā — ne tā
apģērbies, ne tas kājās, noplīsis. Tas bija dzenulis izrauties saulītē.
Otrs ir godkāre — kaut kur sevi pierādīt. Ko es varu pierādīt pie
bāleliņiem igauņiem?!
Vai tagad jauniešiem ir uzņēmēja dzinulis, vai tiem tomēr būtu bijis vairāk vajadzīgs šāds dzīves rūdījums kā jums?
Vairāk vajadzīgs dzīves rūdījums, viņiem viss tā samērā… Studijas… Man
tādu kredītu nebija, kad es mācījos. Tāpat biznesā kredīti pieejami.
Manā laikā, atceros, gāju uz Banku Baltiju pie viceprezidentes Veltas
Čebotarenokas, domāju — pa blatu dabūšu kredītu. Lūdzu — 110% gadā!
Tagad varat normāli dabūt kredītu?
Nav ne mazāko problēmu!
Ir dzirdēts, ka bankas pret tirgotājiem un nekustamā īpašuma biznesu ir ļoti vēsas..
Ja nekustamā īpašuma tirgus ir apstājies, dabiski, ka bankas būs prātīgas.
Kādu jūs redzat risku attiecībā uz ģimeņu nespēju samaksāt kredītus, par ko nesen runāja
Edgars Šīns
?
Es to sevišķi negribētu skart, bet, manuprāt, tā ir liela problēma. Tā
ir specifiska banku lieta, tās cenšas kaut kā attaisnoties, ka procents
no kopējās kredītu summas esot mazs, bet pēc dažādām neoficiālām runām
mūsu aprindās, varot rasties problēmas. Tas arī loģiski veidojas — mēs
katru dienu lasām: tur sašaurina, tur klapē ciet, tur sašaurina, tur
samazina — daudzi ir kredītu ņēmēji, kas vairs nevar samaksāt. Vai arī
cilvēks strādā, bet izdevumi aug. Un vēl ir tie aizdomīgie
kredītprocenti, pret ko tagad Eiropa cīnās.
Kāds jūsu veikalos bijis cenu kāpums?
Es neesmu ne gramu [uzlicis], varētu pat līdz zaudējumiem aiziet, mēs
turamies tikai pie apgrozījuma, manam pircējam nav, no kā maksāt.
Viss tiek kompensēts ar interesantākiem priekšlikumiem no pasaules un
arī diezgan spēcīgi optimizējot. Likās, ka es neko nevaru samazināt,
bet izrādījās, ka var brīnišķīgi!
Piemēram?
Jebkurā dienestā var atrast, tikai ļoti rūpīgi jāskatās savādākā gaismā.
Trakākais [piemērs] ir pārdevēji — es iedomājos, ka bez tāda skaita pārdevēju nu nekādi nevar, bet izrādās, ka var.
Jūs minējāt, ka gribētu pastrādāt dārgāko zīmolu galā.
Arvien pie tā strādāju, bet diezgan piebremzēju, jo, kā jau minēju, no dārgā gala pārnākuši cilvēki, kas ir spiesti ekonomēt.
Cik varētu būt šogad inflācija? Tā sāks samazināties?
Es būtu ieinteresēts kā uzņēmējs un pilsonis ar lielu personīgo
saimmniecību, bet gaidāmais gāzes tarifu kāpums… Tas automātiski aizies
uz visu pārējo.
Jūsu aprindās nav sākuši runāt par to, ka dzīve kļuvusi dārgāka?
Dabiski, ka ar mani nevar salīdzināt, bet arī — es vairāk tā nepērku
gleznas. Man ir liels hobijs — personīgā galerija par ļoti lielu summu,
bet patlaban skatos stipri piezemētāk.
Vai ir iespēja, ka jūs pārdodat savu biznesu?
Jebkurš bizness ir bizness, arī pārdošana ir bizness.
Ir piedāvājumi?
Es diemžēl neesmu sagaidījis…
Par adekvātu cenu…
Cik? Simti vai desmiti miljonu?
Desmiti.
Jums arī pieder trešdaļa Mēbeļu nama. Kā tagad iet šajā biznesā?
Gandrīz apstājies jauno mājokļu tirgus un automātiski līdz ar to —
iekārtošana. Daudzi pirka ne jau sev, bet spekulatīvos nolūkos.
Dabiski, ka tas viss ir apstājies! Bet Mēbeļu nams ir tik spēcīgs
brends — man [biznesam] ir 17 gadu, Mēbeļu namam ir vairāk nekā 20!
Kas ir tas fenomens?
Tur ir kritums, bet pagājušajā gadā bija nenormāla peļņa utt. Bet tur
nav tik briesmīgs kritums [kā, iespējams, citiem]. Mums ir kritums
15—17% robežās.
Ja tagad kāds jauns cilvēks gribētu sākt savu biznesu, ko jūs viņam ieteiktu?
Kaut ko pašlaik ieteikt..
Pastrādāt pie kāda cita?!
Jā. (Smejas.)
Kas ir galvenās Latvijas problēmas un kā tās risināt?
Neko viņi nevar atrisināt — tā ir inflācija! Pamatnoteikumi ir saistīti
ar pasauli. Pabriesmīgi, ka inflācija 20 reizes pārsniedz kopprodukta
pieaugumu.
Ko jūs vēl jūtat kā problēmu?
Kā uzņēmējs — ja cilvēki apzinīgāk pieietu saviem pienākumiem. Ir diezgan daudz slaistu.
Varbūt jums pašam ir prātā kādi jauni biznesi?
Nav motivācijas.
Kad Latvija varētu būt īsteni labklājīga valsts?
Pilnīgi subjektīvās domas — valsts ir šausmīgi jauna. Visa padomju
domāšana, ārprāts, kad tā sabruka — daudzos vēl tas viss ir iekšā.
Nomainīsies paaudzes, cilvēki izglītojas, mums taču uz 10 000
iedzīvotāju ir daudz studējošo. Ar laiku viss ieiesies normāli.
Daudziem nacionālistiem varbūt nepatiks — es daudzus gadus atpakaļ sāku
biznesu ar Ķīnu, Honkonga — pilnīgi neatkarīga no Ķīnas — maza blakts
uz šausmīga ziloņa — kas tur gāja cauri! Tāpat te varētu būt Krievija.
Kā jūs vērtējat attiecības ar Krieviju?
To, ka dialogs uzlabojas, es vērtēju pozitīvi — beidzot zināms, ka oktobrī novembrī prezidents brauks uz Krieviju.
Jums tas palīdzētu biznesā? Varbūt tur sākt strādāt?
Krievijā strādār gan man ir bailes, ko es tik neesmu saklausījies. Mani daudzas reizes vilcis, un es gandrīz to esmu darījis.
Ko man tas dotu — mūsu Jūrmala: es esmu bijis daudzos pasaules kūrortos
— krievu tūrists ir biezs — kaut vai dažādi līmeņi brauktu pie mums.
Degvielas uzpildes stacijas, viesnīcas, veikali [iegūtu].
Viņi jau brauc uz Jauno vilni…
Vairāk [vajadzētu].
Kad Čevers bija pie varas, mēs izsitām, ka vieglāk var iebraukt, viņu atbīdīja nost, momentā krieviem piegrieza skābekli.
Jūs pats iesiet uz Jauno vilni?
Tā burzma… Es vispār maz kur eju, varu atklāti pateikt, vienmēr trāpu uz fotogrāfiem.